Fiziskās sodīšanas aizliegums

Mājās

Fiziska sodīšana ir aizliegta mājās. 1998. gadā pieņemtajā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta 2. daļā noteikts: "Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu." Saskaņā ar likumu "[p]ar vecāku pienākumu nepildīšanu vai ... tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu" vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības (24. panta 4. daļa).

Krimināllikumā paredzēts sods par tīšu vieglu, vidēja smaguma un smagu miesas bojājumu nodarīšanu (125.–130. pants). Ja nav gūti vidēji vai smagi miesas bojājumi, var saukt pie atbildības atbilstīgi 174. pantam, kurā paredzēts cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.

Valdība 2015. gada ziņojumā ANO Bērnu tiesību komitejai atzina, ka nav īpašas valsts organizētas mācības vai informācijas kampaņas par fiziskās sodīšanas aizliegumu, bet esot veikta virkne vispārīgāku pasākumu attiecībā uz bērnu tiesībām un bērnu aizsardzību pret vardarbību. Valdība atzīmēja savu dalību tādā sadarbības projekta attīstībā un īstenošanā Baltijas jūras valstu padomē (BJVP), kas vērš uzmanību uz aizlieguma ieviešanu, un cerību, ka tas ļautu Latvijai izstrādāt jēgpilnu stratēģiju tā ieviešanai valsts līmenī.[1]

Alternatīvās aprūpes apstākļi

Fiziskā sodīšana ir aizliegta alternatīvās aprūpes apstākļos atbilstīgi 1998. gadā pieņemtā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta 2. daļai (skatīt sadaļu "Mājas"). 39. panta 1. daļā noteikts: "Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu."

Dienas aprūpe

Fiziskā sodīšana ir aizliegta agrīnās bērnības aprūpes un vecāku bērnu dienas aprūpes apstākļos atbilstīgi 1998. gadā pieņemtā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta 2. daļai (skatīt sadaļu  "Mājas"). 39. panta 1. daļā noteikts: "Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu."

Mācību iestādes

Fiziskā sodīšana ir aizliegta mācību iestādēs atbilstīgi 1998. gadā pieņemtā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta 2. daļai (skatīt sadaļu "Mājas").

Soda izciešanas iestādes

Fiziskā sodīšana ir aizliegta soda izciešanas iestādēs atbilstīgi 1998. gadā pieņemtā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta 2. daļai (skatīt sadaļu "Mājas").

Sods par noziegumu

Fiziska sodīšana kā sods par noziegumu ir aizliegta. Tas nav atļauts sods saskaņā ar Krimināllikumu.

[1] 2015. gada 16. novembris, CRC/C/LVA/Q/3-5/Add.1, atbildes uz jautājumu sarakstu, 70.-83. punkts

Vispārējais regulārais pārskats par cilvēktiesību stāvokli Latvijā

Latvija tika pārbaudīta Vispārējā regulārā pārskata pirmajā ciklā 2011. gadā (11. sesijā) Tika izteikta šāda rekomendācija, kuru atzina valdība:[1]

"Pieņemt nepieciešamos tiesību aktus, lai nepārprotami aizliegtu vardarbību pret bērniem, tostarp fizisko sodīšanu (Somija)"

Valdība atzina rekomendāciju aizliegt visa veida fizisko sodīšanu, norādot, ka tas jau esot sasniegts:

"Visbeidzot, fiziskā sodīšana ir aizliegta, kriminalizējot vardarbību mājās, un Latvija neredz vajadzību specifiskiem papildu tiesību aktiem."[2]

Pārbaude otrajā ciklā notika 2016. gadā (24. sesijā). Nekādas rekomendācijas specifiski par bērnu fizisko sodīšanu netika izteiktas.

[1] 2011. gada 11. jūlijs, A/HRC/18/9, Darba grupas ziņojums, 92. (14) punkts

[2] 2011. gada 11. jūlijs, A/HRC/18/9, Darba grupas ziņojums, 89. punkts

Cilvēktiesību līguma izpildes uzraudzības struktūras

Bērnu tiesību komiteja

(2016. gada 29. janvāris, CRC/C/LVA/CO/3-5 avansa nerediģētā versija, noslēguma apsvērumi par trešo līdz piekto ziņojumu, 36. un 37. punkti)

"Komiteja atzinīgi novērtē grozījumus dažādos likumos, lai pasargātu bērnus no vardarbības, palielinot sankcijas pret vainīgajiem, kā arī programmās noteiktos pasākumus vardarbības novēršanai. Komiteja novērtē līgumslēdzēja puses ieviestās izglītojošās un izpratnes veicināšanas programmas, lai samazinātu vardarbību pret bērniem, ieskaitot miesassodu izmantošanu. Taču Komiteja izsaka bažas par šādiem jautājumiem:

a) trūkst visaptverošas informācijas sistēmas par vardarbību pret bērniem, ietverot ziņotos gadījumus, veiktās izmeklēšanas, ierosinātās lietas un piemērotos sodus;

b) trūkst detalizētas informācijas par atbildi uz zināmajiem vardarbības gadījumiem, proti, 1768 gadījumiem, par kuriem 2014. gadā ziņots pa palīdzības tālruni.

c) ārstniecības personāls uzņēmies pārāk maz pienākumu, lai identificētu un ziņotu par vardarbību pret bērniem.

"Ņemot vērā ilgtspējīgās attīstības mērķi 16.2 – cita starpā izbeigt visas vardarbības formas pret bērniem –, Komiteja iesaka līgumslēdzējai pusei:

a) izstrādāt integrētu informācijas sistēmu, lai varētu vispusīgi analizēt vardarbību pret bērniem, uzraudzīt mērķa pasākumu efektivitāti un izstrādāt uz pierādījumiem balstītu politiku, lai novērstu un izmeklētu vardarbību pret bērniem;

b) nekavējoties izmeklēt visus ziņotos gadījumus par vardarbību pret bērniem, kā arī notiesāt un sodīt vainīgos;

c) izstrādāt skaidru kārtību ārstniecības personālam, lai tas varētu reģistrēt un ziņot par vardarbību pret bērniem."

Bērnu tiesību komiteja

(2006. gada 28. jūnijs, CRC/C/LVA/CO/2, noslēguma apsvērumi par otro ziņojumu 30. un 31. punkts).

"Komiteja atzinīgi novērtē miesas sodu aizliegumu, kas skaidri izteikts Bērnu tiesību aizsardzības likumā, tomēr joprojām ir nobažījusies par to, ka miesas sodi un citas pazemojošas darbības skolās un citās iestādēs nav izbeigtas. Komiteju arī satrauc tas, ka rajonu inspektoriem gan ir pienākums izmeklēt miesas sodu lietošanas gadījumus, taču to uzliktās sankcijas var vienmēr nebūt atbilstošas, un ka ir grūti panākt pārkāpēju atstādināšanu vai atlaišanu no darba."

Komiteja atkārto savu iepriekšējo ieteikumu aizliegt lietot miesas sodus un veikt citas pazemojošas darbības jebkuros apstākļos un mudina līgumslēdzēju pusi pastiprināt pasākumus, kas veicina alternatīvu disciplīnas panākšanas līdzekļu izmantošanu skolās un citās bērnu iestādēs, inter alia, pastiprinot sankcijas pret šā aizlieguma pārkāpējiem un nododot tos tiesai, kā arī atstādinot tos no darba skolās un bērnu iestādēs."

Bērnu tiesību komiteja

(2001. gada 21. februāris, CRC/C/15/Add.142, noslēguma apsvērumi par sākotnējo ziņojumu, 27. un 28. punkti)

"Lai gan Komiteja atzinīgi novērtē miesas sodu aizliegumu, kas skaidri izteikts 1998. gada Bērnu tiesību aizsardzības likumā, tā ir nobažījusies par to, ka bieži lietoti miesas sodi, jo īpaši ģimenē, skolās un citās iestādēs, joprojām nav izbeigt."

"Ņemot vērā Konvencijas 19. pantu un 28. panta 2. daļu, Komiteja rosina līgumslēdzēja pusi izstrādāt pasākumus, lai veicinātu izpratni par fiziskās sodīsanas kaitīgiem efektiem un veicināt tādus alternatīvus disciplīnas veidus ģimenēs, ko piemēro atbilstīgi bērna cieņai un saskaņā ar Konvenciju. Tāpat tā iesaka efektīvu miesas soda aizlieguma ieviešanu skolās un citās iestādēs.]"

Eiropas Sociālo tiesību komiteja

(2016. janvāris, Secinājumi par 2015. gadu)

"Komiteja pēc Globālās iniciatīvas vispārējai miesas sodu izbeigšanai secina, ka likuma reforma ir sasniegta. Miesas sodi ir aizliegti jebkādos apstākļos, tostarp mājās."

Eiropas Sociālo tiesību komiteja

(2012. gada janvāris, Secinājumi par 2011. gadu)

"Komiteja atzīst, ka situācija, kuru tā iepriekš ir atzinusi par atbilstošu šajā jautājumā, šobrīd nav mainījusies. No cita avota1 tā norāda uz to, ka rajonu inspektoriem gan ir pienākums izmeklēt miesas sodu lietošanas gadījumus, taču to uzliktās sankcijas var vienmēr nebūt atbilstošas, un ka ir grūti panākt pārkāpēju atstādināšanu vai atlaišanu no darba. Komiteja lūdz nākamajā ziņojumā sniegt paskaidrojumu...

 "Gaidot pieprasītās informācijas saņemšanu, Komiteja secina, ka situācija Latvijā atbilst 1961. gada hartas 17. pantam."

Eiropas Sociālo tiesību komiteja

(2007, Secinājumi XVIII-2, 1. sējums)

"Savos iepriekšējos secinājumos par 17. pantu Komiteja atzīmēja, ka Latvijas tiesību akti aizliedz nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu bērnu sodīšanu. Par vardarbību pret bērnu, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 51. pants). Komiteja tāpat ir ievērojusi, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā nepārprotami noteikts bērnu fizisko sodīšanas aizliegums, tostarp sodīšana ģimenē."

Eiropas Sociālo tiesību komiteja

(2005. gada marts, Secinājumi XVII-2)

"Komiteja no cita avota atzīmē, ka bērnu fiziskās sodīšanas aizliegums iekļauj sodīšanu ģimenē."

Izplatības/attieksmes izpēte pēdējos desmit gados

Pētījumā, kas aptvēra 500 cilvēkus vecumā no 15 gadiem un vecākus, tika konstatēts, ka 51 % uzskatīja, ka fizisku sodīšanu nekad nevajadzētu izmantot – pieaugums par 39 %  salīdzinājumā ar līdzīgu aptauju 2005. gadā. Trīsdesmit deviņi procenti vecāku teica, ka viņi "iepliķējuši" savam bērnam (salīdzinājumā ar 44 % līdzīgā aptaujā 2010. gadā), 19 % situši vai iesituši (27 % 2010. gadā), 19 % situši ar siksnu (27 % 2010. gadā) un 9 % iepļaukājuši bērnu sejā (15 % 2010. gadā).

(Nobody’s Children Foundation (2013), The Problem of Child Abuse: Comparative Report from Six East European Countries 2010-2013 (Vardarbības pret bērnu problēma: salīdzinošs ziņojums par sešām Austrumeiropas valstīm laika periodā no 2010. gada līdz 2013. gadam), Varšava: Nobody’s Children Foundation)

Pētījumā, kurā Latvijā tika iesaistīti 1223 jaunieši vecumā no 18-25 gadiem, tika konstatēts, ka bērnībā 16,4 % no tiem (17,9 % sieviešu un 14,9 % vīriešu) pieaugušie, kas dzīvoja ar tiem, dažreiz, bieži vai ļoti bieži bija grūduši, sagrābuši, stūmuši, iepliķējuši vai metuši uz tiem kaut ko, un/vai iesituši tik stipri, ka tie bija guvuši zilumus vai savainojumus.

(Slimību profilakses un kontroles centrs  (2012), Pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi. Ziņojuma kopsavilkums 2011, Rīga: Veselības ministrija, Slimību profilakses un kontroles centrs un Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā)

2009 gada aptaujā, piedaloties 1010 respondentiem, tika noskaidrots, ka 38,9 % uzskatīja, ka miesas sodus nekad nevajadzētu izmantot; 48,8 % uzskatīja, ka "vispār nevajadzētu pielietot, taču ir gadījumi, kad tas ir attaisnojams", un 8,5 %, ka "var pielietot, ja vecāki uzskata, ka tas būs efektīvs". Identiskā pētījumā ar līdzīgu izlases grupu 2005. gadā 12,1 % teica, ka fizisko sodīšanu "var pielietot". Gandrīz puse (47 %) respondentu 2009. gada aptaujā uzskatīja, ka vairāk nekā 40 % bērnu Latvijā ir piedzīvojuši fizisko sodīšanu. 2005. gada pētījuma rezultāti bija līdzīgi.

(Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS (2009), Attieksme pret bērnu fizisku sodīšanu. Latvijas iedzīvotāju aptauja, www.canee.net/files/Omnibus%20research%20Latvia%202009.pdf. Daļa no projekta Childhood Without Abuse (Bērnība bez vardarbības), kurā iekļauti pētījumi, kas veikti Bulgārijā, Lietuvā, Latvijā, Maķedonijā, Moldovā, Polijā un Ukrainā 2005. un 2009. gadā)

2009 gadā, aptaujājot 214 skolotājus Rīgas pamatskolās, tika noskaidrots, ka 54 % uzskatīja, ka fiziska sodīšana bērnam ir pazemojoša, un 44 % uzskatīja, ka tas nozīmē, ka "vecāki neprot audzināt bērnus"; 22 % uzskatīja, ka gadījumā, ja "iepliḳēšana" tiek pielietota kā soda veids, tas attaisno trešās puses iejaukšanos.

(Nobody’s Children Foundation un centrs pret vardarbību "Dardedze" (2009), Riga teachers’ attitudes toward child abuse: Research report (Rīgas skolotāju attieksme pret vardarbību pret bērnu: pētījuma ziņojums, www.canee.net/files/Omnibus%20research%20Latvia%202009.pdf. Daļa no projekta Childhood Without Abuse (Bērnība bez vardarbības), kurā iekļauti pētījumi, kas veikti Bulgārijā, Lietuvā, Latvijā, Maķedonijā, Moldovā, Polijā un Ukrainā 2005. un 2009. gadā)